Vecais ozols

Kas patiesībā slēpjas bēniņos, kur viss čukst un nevienam nav jāzina? Kāpēc dažus datumus drīkst pieminēt tikai pusbalsī? Un ko nozīmē būt “novembrēnam” laikā, kad pagalmā lepni spīd sarkanas zvaigznes? Stāsts ved cauri brīžiem, kad katram vārdam ir svars, bet klusēšanai – savs smagums. Donāts aug pasaulē, kur slepeni signāli un aizslēgtas durvis ir ikdiena. Kamēr tēvs ir tālu prom, mājas bēniņi kļūst par patvērumu – tur top kokgrebumi un gleznas, skan aizliegtas melodijas un glabājas liecības, kurām nedrīkst pieskarties svešas acis. Skolā gaida izaicinājumi, pagalmā – pārbaudījumi, bet sirdī viņš nes savu patiesību un mācās, ka drosme ne vienmēr ir skaļi varoņdarbi; dažkārt tā ir spītīga ticība, klusēšana īstajā brīdī un prasme nogaidīt, līdz pienāks laiks runāt. Patiesos notikumos balstīts darbs, kas ļauj ieraudzīt Latvijas vēsturi ar viena zēna acīm. Ko darītu tu, ja tavs noslēpums būtu dārgāks par drošību? Cik tālu tu ietu, lai sargātu to, kam tici? Pēcvārdā atklāts arī stāsta iedvesmas avots – nacionālā partizāna un pagrīdes mākslinieka Jāzepa Oskara Bikaunieka (1916–1987) dzīvesgājums, kas piešķir vēstījumam patiesīgumu un sakņu spēku – gluži kā vecam ozolam, kas stāv un turas, lai kas notiktu apkārt.