Septiņu gadu nobīde

Reiz pienāk sliktākā diena mūžā un ir jāsaprot, kā dzīvot pēc tam. Klementīnei tas nozīmē ierakties grāmatu reklāmaģentes darbā un aizmirst visas muļķības, ko viņai samācījusi tante Enalija, piemēram, kā dzīvot ar pilnu krūti un censties notvert mēnesi. Klementīne labprātāk paliks piezemēta un pasaudzēs savu sirdi. Tieši to viņa ir darījusi pēdējā laikā. Bet tad viņa pārvācas uz tantes dzīvokli un atklāj, ka virtuvē atrodas svešs vīrietis maigām acīm un dienvidnieka stiepto akcentu, un visi veidotie plāni sāk jukt. Viņš ir tāds vīrietis, kurā Klementīne varētu neprātīgi samīlēties. Un varbūt samīlas arī. Bet viņš mīt pagātnē – septiņus gadus senā pagātnē. Un viņa – pavisam burtiski – dzīvo viņa nākotnē, kas iestāsies tikai pēc septiņiem gadiem. Enalijas tante allaž apgalvoja, ka dzīvoklim piemīt laika burvība, ka tā esot vieta, kurā mirkļi saplūst kā ūdenskrāsas. Viņa arī teica, ka mīlestība ir nevis laika, bet gan īstā laika jautājums. Un Klementīnei šķiet, ka viņas laiks ir par septiņiem gadiem novēlojies.