Ir pulkstenis 12. Gaidu, ka atplauksi, nojūgsi, vedīsi dābolā, iemauktus noņēmis, aizrausies, padosies. Ir pulkstenis 12. Gaidu, ka iemigsi, gulēsi, elpa ar sinkopēm, neplīsīs sirds, trombs tev nedejos asiņu cirkū. Ir pulkstenis 12. Šķitumu izslēgt, apklust un aptumst, justies kā mājās un cerēt, ka iedos kāds elpu ne vien tāpat, bet ar Dievu, ja atļaus, tad būsim rītā vēl te. Caur ritmu upēm un atsauču jūrām, caur mūžīgiem un mainīgiem liedagu saullēktiem, pār tulkotiem un savējiem teksta klajumiem, caur piktumu uz sentimentu ir atnākuši vārdi – tādus spēj tikai Silvija. Kas ir Silvija? Ak, jūs jau zināt – burve.