“Kad sacerēti daudzi romāni, autoram jāuzmanās, lai neatkārtojas varoņu profesijas un sižeti. Teātris mani saistījis jau no jaunības, skolas gados spēlēju arī pats. Tuvāk ar šo mākslas veidu iepazinos, kad ilgus gadus Nacionālajā (toreiz Drāmas) teātrī par literārās daļas vadītāju strādāja mans studiju biedrs Gunars Treimanis. Daudz par aizkulisēm stāstīja aktieri un režisori. Draudzējos ar Kārli Sebri, no Dailes teātra ar Ventu Vecumnieci un Kārli Pamši Operetē, kurš iestudēja mūziklu ar manu libretu. Bet atmiņas zudumu pēc avārijas piedzīvoja mana paziņa. Konsultējos ar speciālistiem, kā cilvēks jūtas tādā situācijā, kāds režīms jāievēro, un kā jāuzvedas tuviniekiem.” (Arnolds Auziņš).