“Beņa, celies, ej!” – man šķiet, ka tieši šie vārdi vispilnīgāk raksturo Benedikta Skrindas dzīvi. Pirmo reizi viņš tos sadzirdēja pussapnī 1894. gada naktī no 7. uz 8. decembri. Agri no rīta Benedikts grasījās doties uz Līksnas baznīcu uz dievkalpojumu, bet jutās apslimis. Neraugoties uz to, viņš sekoja šiem vārdiem un uz baznīcu devās, lai arī tas no viņa prasīja lielu piepūli. Kopš tās dienas šie vārdi kļuva par viņa dzīves moto, jo pēc vēdertīfa slimības, kuras laikā viņš balansēja uz dzīvības un nāves robežas, Benedikts Skrinda sāka meklēt iespēju, kā īstenot savu sapni – kļūt par garīdznieku. Un vēlāk, pildot dažādus priestera un mūka pienākumus, viņš vēl ne reizi vien uzveica savu nespēku un vājumu, lai rīkotos pat tādos apstākļos, kuros daudzi citi atkāptos.