Keramiķis, arhitekts
1931–2013
Pēteris Martinsons dzimis 1931. gada 28. janvārī Daugavpilī kalpotāju ģimenē.
Daugavpilī viņš nodzīvoja pirmos 13 savas dzīves gadus, līdz Otrā pasaules kara laikā tika sabombardēta Martinsonu ģimenes māja. Ģimene zaudēja visu iedzīvi un bija spiesta pārcelties uz dzīvi Smiltenē, vēlāk devās uz Alūksni, kur 1950. gadā Pēteris absolvēja Alūksnes ģimnāziju. P. Martinsons studēja Latvijas Valsts universitātes Inženierceltniecības fakultātes Arhitektūras nodaļā (1951–1957), iegūstot arhitekta kvalifikāciju.
Pēc augstskolas absolvēšanas P. Martinsons strādāja zinātniski pētnieciskā laboratorijā par inženieri tehnologu (1957–1958), projektēšanas institūtā “Latgiprogorstroj” (1958–1962) par arhitektu. Šajā laikā sākās viņa aizraušanās ar alpīnismu. Lai varētu doties kalnu pārgājienos, vajadzēja garu vasaras brīvlaiku, tāpēc P. Martinsons labprāt pieņēma uzaicinājumu un kļuva par Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagogu (1962–1971).
Ciemodamies pie savām kolēģēm keramiķēm, P. Martinsons sāka darboties ar mālu un tā nejauši 32 gadu vecumā kļuva par keramiķi. Sākumā tapa no māla plasta locīti un veidoti darinājumi: svečturi, ziedu trauki, šķīvji, vēlāk radās figurālie darbi: sapņu putni, zirgi un velni. Pirmo keramikas izstādi P. Martinsons sarīkoja 1964. gadā, un viņa novatoriskie ģeometrisku formu darbi radīja satraukumu latviešu keramiķu vidū, kuri pārsvarā sekoja etnogrāfiskiem paraugiem. Kopš 1965. gada mākslinieks darbojās Latvijas Mākslas Fonda eksperimentālās keramikas darbnīcā Ķīpsalā.
1961. gadā P. Martinsons iestājās Latvijas Arhitektu savienībā, no 1968. gada viņš bija Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, bet no 1971. gada – Ženēvas Starptautiskās Keramikas akadēmijas biedrs (Šveice).
P. Martinsona daiļrade estētiskās koncepcijas nozīmē ir vienota, taču daudzveidīga un nemitīgi mainīga tehniskā izpildījuma, formas un tēmu ziņā. Savas keramikas kompozīcijas viņš darināja no māla, klinkera, porcelāna vai akmens masas. Kā arhitektam P. Martinsonam bija tuva funkcionālisma estētika. Viņam radniecīga bija skandināvu pasaules izjūta, japāņu kultūra un keramikas tradīcijas. Viņa keramikas kompozīcijām – objektiem 70. gadu pirmajā pusē pārsvarā ir izteikti konstruktīvs, tehniski stabils raksturs. To formas pamatā ir ģeometriskas figūras: kubs, piramīda, lode. 70. gadu otrajā pusē, 80. un 90. gados P. Martinsona darinājumiem galvenokārt ir brīvi veidota plastiska forma. Par mākslas tēla būtisku veidotājfaktoru kļuva virtuozi izpildīts zīmējums un gleznojums, kas klāj gan trauka, gan plastiskā ķermeņa virsmu. Viņa arhitektoniskie darbi ieguva daudzas godalgas starptautiskajās keramikas izstādēs – trīs zelta medaļas un prēmijas Faencā (Itālija), apbalvojumus Gdaņskā un Sopotā (Polija).
P. Martinsona darbi eksponēti daudzās starptautiskās keramikas izstādēs Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā, Francijā, Polijā, Vācijā un ASV. Viņa darbu personālizstādes notikušas Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Ukrainā, Somijā, ASV, Zviedrijā un Ungārijā. Mākslinieka darbi ir vairāku Latvijas un ārvalstu muzeju un galeriju īpašumā: Latvijas Mākslas fondā, Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzejā Rīgā, Krievijas mākslas fondā, Ariana muzejā Šveicē, privātkolekcijā Japānā.
P. Martinsons pasniedza Latvijas Mākslas akadēmijā (1989–2000), vadīja Keramikas nodaļu. 1992. gadā ieguva mākslas maģistra grādu. Kopš 1989. gada P. Martinsons daudz ceļoja, piedalījās dažādos pasākumos – gan rietumu, gan austrumu virzienā. Kā vieslektors un radošo darbnīcu vadītājs darbojās vairākās ASV universitātēs un keramikas centros, piedalījās Starptautiskās keramikas akadēmijas kongresu darbā un radošajos simpozijos Spānijā, Velsā, Lietuvā, Polijā, Turcijā, Ungārijā un Slovēnijā.
P. Martinsonam ļoti tuvs bija teātris. Viņš veidoja scenogrāfiju vairākiem Māras Ķimeles iestudējumiem Valmieras Drāmas teātrī (1976, 1979). Kā aktieris filmējās režisora A. Freimaņa mākslas filmā “Puika” un V. Kairiša filmā “Tumšie brieži”.
P. Martinsona apbalvojumi: medaļa “Par darba varonību” (1987), LPSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka goda nosaukums (1988), Triju Zvaigžņu IV pakāpes ordenis (2001). 2000. gadā keramiķim piešķirta VKKF mūža stipendija.
Miris 2013. gada 2. augustā Rīgā.
2013. gadā Marka Rotko mākslas centrā (tagad Rotko muzejs) atklāja pastāvīgu P. Martinsona darbu ekspozīciju. 2015. gadā iznāca keramiķim veltīta grāmata “Latgalē dzimušo mākslinieku dzīvesstāsti. Pēteris Martinsons”. 2022. gadā Daugavpils cietoksnī Nikolaja ielā 1 atklāja P. Martinsona radošajam mantojumam veltītu izstāžu telpu “Martinsona māja”.
Saistība ar Daugavpili:
Dzimis Daugavpilī.
Izmantotie avoti:
- Čaupova, Ruta. Pēteris Martinsons. // Vizuālo mākslu žurnāls “Studija”, Nr. 1(2), 1998, http://www.studija.lv/ (skatīts 13.01.2026).
- Māksla un arhitektūra biogrāfijās / atbild. red. Andris Vilsons ; sēj. aut.: Vaidelotis Apsītis, Laila Baumane (Alsiņa) … [u.c.]. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996. 239 lpp. 2. sēj. Kal-Rum.
- Muižniece, Rūta. Cita pasaule. Pēteris Martinsons. Rīga: Galerija Daugava, 2006. 190 lpp.
- Pēteris Martinsons // Latvijas Radošo savienību padome, https://www.makslinieki.lv/ (skatīts 13.01.2026).
- Zēgnere, Inta (2024, 3. okt.). Vai zini, kāpēc Daugavpilī ir izcilā keramiķa Pētera Martinsona māja? // Latvijas radio 3 Klasika, rubrika “Vai zini?”, LSM.lv (skatīts 13.01.2026).
- Attēls: Pēteris Martinsons lauvas taisa pats. Jubilejas izstāde Cēsīs (2011, 1. febr.). // Diena, https://www.diena.lv/.
Elektroniskie resursi: