Gleznotājs, mākslas pedagogs
1844 – 1905
Konstantīns Savickis piedzima 1844. gada 6. jūnijā (pēc vecā stila 25. maijā) Taganrogā (Krievija) kara ārsta ģimenē. Jau bērnībā Konstantīnam radās interese par mākslu – kopā ar vecākiem atpūšoties pie Azovas jūras vai stepē, viņš zīmēja dabas skices. Arī ģimnāzijā, kur zēns uzsāka mācības 10 gadu vecumā, viņa mīļākais priekšmets bija zīmēšanas stundas. Ģimnāzijas piektajā klasē zēna dzīvē notika kardinālas pārmaiņas – viens pēc otra nomira abi vecāki. Konstantīnu pieņēma aizbildniecībā Dinaburgā dzīvojošais tēvabrālis. Tur zēns arī pabeidza mācību kursu un 1862. gadā iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Studiju laikā jaunekļa sabiedriski estētisko uzskatu veidošanos iespaidoja draudzība ar I. Repinu, I. Šiškinu, V. Vasņecovu, M. Antokoļski un citiem izciliem krievu kultūras darbiniekiem. K. Savickis kļuva par vienu no labākajiem augstskolas studentiem – viņa mācību darbi ieguva piecas Akadēmijas sudraba medaļas. 1871. gadā par izcili veikto konkursa darbu – gleznu “Kains un Ābels”, Konstantīnam Savickim tika piešķirta Akadēmijas mazā zelta medaļa.
Pēc Mākslas akadēmijas absolvēšanas un divgadīgām ārzemju studijām, atgriezies Krievijā, K. Savickis iesaistījās tikko izveidotajā peredvižņiku (Ceļojošo mākslas izstāžu biedrības biedri) kustībā. Peredvižņiku gleznu galvenā tēma bijā vienkāršās tautas dzīves attēlojums visā tās daudzveidībā un dramatismā. Konstantīna Savicka glezna “Dzelzceļa remontdarbi” bija pirmais mākslas darbs, kur attēlota topošā strādnieku šķira. Šo gleznu savai galerijai iegādājās krievu mecenāts Tretjakovs. Par nopelnīto naudu K. Savickis devās uz Parīzi, periodiski ciemojoties Pēterburgā un Dinaburgā, kur dzīvoja viņa māsa.
1875. gada februārī K. Savickis pārcēlās uz dzīvi Dinaburgā. Šeit mākslinieks ieradās ārstēt ģimenes traģēdijas izraisītās dvēseles traumas (viņa sieva izdarīja pašnāvību). Dinaburgā K. Savickis pavadīja četrus ražīgus dzīves gadus, un šeit tapa labākās mākslinieka gleznas. Sižetus saviem darbiem mākslinieks smēlās no apkārtējās dzīves. Māksliniekam pozēja Dinaburgas vienkāršie iedzīvotāji: zemnieki, amatnieki, ierindas pilsoņi, ubagi. 1876. gada vasarā tapa gleznas “Normandiešu pagalmiņš” un “Kazas”, kura 1877. gadā tika eksponēta izstādē Parīzē. Šai laikā radusies zīmējumu sērija “Nomales provinces tipi un skati”, “Tirgus ebreju miestiņā”, “Ebreja māla trauku veikals”. 1878. gadā K. Savickis strādāja pie gleznas “Ugunsgrēks sādžā”, kuras pamatā bija iespaidi par Dinaburgā bieži notiekošajiem ugunsgrēkiem. Mākslinieks bija neapmierināts ar šo darbu un gleznu iznīcināja, saglabājusies tikai darba fotogrāfija. Dinaburgā tapušās gleznas “Svētbildes priekšā” (Maskava, Tretjakova galerija) un “Karā aizejot” (Sanktpēterburga, Krievu mākslas muzejs) ir Konstantīna Savicka izcilākie darbi. Šīs gleznas ir mākslinieka atsauces uz zemnieku nemieriem, kurus izraisīja krievu-turku karš (1877.–1878.g). Līdz šim nav zināma Dinaburgā tapušo gleznu “Podoļanka” un “Gans” atrašanās vieta.
Dinaburgas pareizticīgo baznīca pasūtīja māksliniekam svētbildes. Taču, kad darbs bija pabeigts, izrādījās, ka svēto sejas – mākslinieka radinieču portreti, vietējiem iedzīvotājiem bija pazīstamas un viņi atteicās lūgties pie tādām ikonām. Vēlāk pasūtījumu atdeva citam māksliniekam, bet Savicka gleznotās ikonas nonāca pie viņa tuviniekiem. Pilnīgi iespējams, ka viņa radītās ikonas līdz pat šim laikam atrodas daugavpiliešu īpašumā un pie tām lūdzas kā pie svētbildēm. 1877. gadā K. Savickis plānoja Dinaburgā atklāt savu gleznu izstādi, bet nav zināms, vai viņš realizēja šo ieceri.
Pēc četriem Dinaburgā pavadītajiem gadiem mākslinieks pārcēlās uz dzīvi Pēterburgā, kur aktīvi iekļāvās galvaspilsētas kultūras dzīvē, piedalījās izstādēs. 1878. gadā viņa darbi tika eksponēti Vispasaules izstādē Parīzē. 19. gadsimta gadsimta 80. gados viņš aktīvi darbojās grāmatu un žurnālu grafikā, veidojot ilustrācijas Puškina, Ļermontova, Gogoļa, Ļeva Tolstoja darbiem, gan kā mākslinieks sadarbojoties ar žurnāliem “Всемирная иллюстрация”, “Пчела”, “Художественный журнал”, “Север”, “Артист”.
Vairāk nekā 20 gadus K. Savickis veltīja pedagoga darbam. Viņš strādāja par pasniedzēju Pēterburgas, Maskavas un Penzas mākslas skolās. 1897. gadā viņam tika piešķirts glezniecības akadēmiķa nosaukums.
K. Savicka radītās gleznas atrodas Tretjakova galerijas un Sanktpēterburgas Krievu mākslas muzeja ekspozīcijās.
Miris 1905. gada 13. februārī Penzā.
Saistība ar Daugavpili:
Dzīvojis un strādājis Daugavpilī.
Izmantotie avoti:
- Bogdans J. Par mākslinieka K. Savicka dzīvi un darbību Daugavpilī : [par gleznotāja K.Savicka Dinaburgas (Daugavpils) periodu] / J. Bogdans // Padomju Daugava. – Nr. 5 (1962, 7. janv.), 3. lpp.
- Samohvalovs, Valērijs. Ikonas glezno arī mūsu laikabiedri : [par ikonu gleznotāju, daugavpilieti Nikolaju Portnovu, kā arī par krievu gleznotāja Konstantīna Savicka Daugavpilī gleznotajām svētbildēm] / Valērijs Samohvalovs // Latgales Laiks. – Nr. 17 (2005, 1. marts), 3. lpp.
- Веретенников, Владимир. Великий русский художник Константин Савицкий писал героев своих картин с жителей Динабурга : [о четырех годах, проведенных русским художником Константином Савицким в Динабурге (Даугавпилсе), о творчестве этого периода] / Владимир Веретенников // Наша газета. – N 13 (17 февр. 2005), с. 47.
Elektroniskie resursi: