Ēvī Upeniece (1925–2024) atmiņās atgriežas bērnības gados, kas noritēja vēl starpkaru Latvijas laikā, atceras jaunību, kas sakrita ar Otro pasaules karu, un studijas Latvijas Mākslas akadēmijā, kuru pabeidza jau padomju okupācijas laikā. Par spīti ierobežojumiem, Upeniecei izdevās apceļot ne tikai PSRS, bet arī Rietumeiropu, un šie iespaidi bijuši nozīmīgi viņas daiļradē. Gandrīz gadsimtu garajā mūžā Ēvī piedzīvojusi neticami daudz gan labu, gan skumju brīžu. Upenieces vīrs, tēlnieks Voldemārs Rapiķis, gāja bojā auto negadījumā, arī dēls Kārlis mūžībā aizgāja pāragri. Šie pārdzīvojumi iedragāja mākslinieces veselību, un tad 2014. gadā ugunsgrēks pilnībā nopostīja viņas māju. Tomēr par spīti visam Ēvī nepadevās, turpināja strādāt un regulāri rīkot izstādes. Grāmata tapusi vairāku gadu garumā. Tās sastādītāja Marika Rozenberga pierakstījusi mākslinieces atmiņas jau kopš 2020. gada, kad „Aminori” telpā tika sarīkota izstāde „Zemes meita” par godu tēlnieces 95 gadu jubilejai.