Ardievu, teiksmainie!

1741. gadā dabaszinātnieks un teologs Georgs Vilhelms Stellers piedalās Vitus Beringa ekspedīcijā, kam jāatrod jūras ceļš no Āzijas uz Ameriku. Ekspedīciju vajā neveiksmes, tomēr izdzīvojušie atrod ko negaidītu: milzīgu, zinātnei līdz šim nezināmu jūrasgovi. Pēc nepilniem trīsdesmit gadiem šī dzīvnieka vairs nav – cilvēki to izmedījuši. 1861. gadā Krievijai tolaik piederīgās Aļaskas gubernators Johans Hampus Furujelms sūta uz Helsinkiem retumu – pilnībā saglabājušos Stellera jūrasgovs skeletu. Ap šo atradumu savijas cilvēku likteņi, nodomi un sapņi, taču tas atnes līdzi arī jaunu, šausminošu atskārsmi par sugu bojāeju. “Ardievu, teiksmainie!” ir kādas sugas portrets, galvu reibinoša dēka cauri trim gadu simtiem un vēstījums par cilvēces centieniem: zinātni, mākslu un vēlmi atkal atdzīvināt ko tādu, ko cilvēks pats iznīcinājis.