Spožākā 20. gadsimta latīņamerikāņu literatūras pārstāvja Gabriela Garsijas Markesa romāns Patriarha rudens, kas pirmo reizi publicēts 1975. gadā, joprojām ir ne tikai literārs meistardarbs, bet arī spoguļattēls šībrīža ģeopolitiskajām vētrām. Diktatūra kā pārvaldes forma atdzimst jaunos veidolos, satricinot demokrātijas pamatus un liekot no jauna pārvērtēt humānisma ideālus. Markess, apveltīts ar unikālu literāro rokrakstu, šajā romānā rada bezkompromisu, sirreālu un vienlaikus dziļi cilvēcisku vēstījumu par varas neizbēgamo pagrimumu. Romānā realitāte saplūst ar mītu un grotesku fantāziju, veidojot satriecoši spilgtu tēlu galeriju. Patriarha rudens atklāj trūdošas, agonijā grimstošas pasaules portretu – sabiedrību, kurā bailes un pakļaušanās ir kļuvušas par vienīgo eksistences formu. Šīs pasaules centrā slejas patriarhs – absolūts valdnieks, kurš ir vienlaikus visvarens un nolemtības skarts, neierobežotas varas izkropļots tēls, kas nespēj izrauties no savas paša radītās bezgalīgās vientulības. Aiz viņa – mēma, pakļauta, bezpalīdzīga tauta, kas gadsimtu gaitā ir samierinājusies ar apspiestību, bet kuras klusēšanā tomēr skan liktenīga spriedze.