Poļu zinātnieks, ekonomikas profesors, sovetologs, jurists, rakstnieks
1899 – 1997
Dzimis 1899. gada 7. novembrī Dvinskā (Daugavpils) poļu muižnieku ģimenē. Tēvs – dzelzceļa inženieris (tajā laikā bijis Dvinskas-Orlas dzelzceļa posma priekšnieka amatā), māte – Viļņas augstdzimušo jaunavu institūta absolvente.
Jau bērnībā zēns brīvi pārvaldījis poļu, krievu un vācu valodu. No 1910. – 1916. gadam S. Svjaņevičs mācījies Dinaburgas reālģimnāzijā un vēlāk reālskolā Orlā (Centrālā Krievija). Studējis Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1917 – 1918), kur apguvis arī ekonomikas zinātni. Pēc revolūcijas – 1918. gada septembrī, pametis Krieviju un pieteicies poļu armijā kā brīvprātīgais. Piedalījies cīņās pret boļševikiem. Paralēli arī studējis Viļņas Stefana Batorija universitātē jurisprudenci (1919–1924). Pēc augstskolas beigšanas turpinājis papildināt zināšanas Francijas un Vācijas augstākajās mācību iestādēs.
No 1924. līdz 1930. gadam strādājis par docentu un profesoru Viļņas Universitātē un vadījis nodaļu Viļņas Austrumeiropas zinātniski pētnieciskajā institūtā. S. Svjaņeviča zinātniskā karjera veidojusies ļoti veiksmīgi. Aizstāvējis kandidāta disertāciju un publicējis to ar nosaukumu “Lenin jako ekonomista” (“Ļeņins – ekonomists”, 1930). Par viņa zinātniskā darba objektu kļuva Padomju Savienības un Trešā reiha ekonomiskās attīstības salīdzinošā pētniecība. Neskatoties uz negatīvo attieksmi pret vācu fašismu, S. Svjaņevičs spējis objektīvi novērtēt Vācijas ekonomisko augšupeju un potenciālo bīstamību viņa dzimtajai Polijai. 1938. gadā iznāca viņa grāmata “Polityka gospodarcza Niemiec hitlerowskich” (“Hitleriskās Vācijas ekonomiskā politika”).
Paralēli pamatdarbam S. Svjaņevičs aktīvi piedalījies Viļņas sabiedriskajā dzīvē, publicējis rakstus Viļņā iznākošajā avīzē “Kurier Wilenski” par nacionālajām problēmām, strādājis dažādās sabiedriskās organizācijās. Nodibinājis ģimeni, audzinājis četrus bērnus.
1939. gada septembrī, kad Vācija iebruka Polijā, četrdesmitgadīgo S. Svjaņeviču iesauca armijā. Pēc neveiksmīgām cīņām armijas vienība mēģinājusi pāriet Ungārijas robežu, bet nonākusi Sarkanās armijas gūstā. S. Svjaņevičs kopā ar citiem poļu gūstekņiem atradies dažādās pārsūtīšanas nometnēs Ukrainā un Centrālās Krievijas teritorijā. 1940. gada aprīlī viņš bijis to poļu virsnieku vidū, kuri tika nosūtīti uz Katiņu Smoļenskas apkaimē. Nezināmu iemeslu dēļ S. Svjaņevičs, nonākot Gņezdovas dzelzceļa stacijā, ticis nošķirts no citiem gūstekņiem un nosūtīts uz Lubjankas cietumu Maskavā. Tādējādi viņš kļuva par gandrīz vienīgo dzīvu palikušo Katiņas slaktiņa liecinieku. NKVD cietumā tikusi safabricēta lieta, un 1941. gada martā S. Svjaņevičs tika tiesāts par spiegošanu. Viņam piesprieda 8 gadus un nosūtīja uz spaidu darbu nometni Komi republikā. (Aculieciniekam izdodas izdzīvot. // Ilustrētā Pasaules Vēsture (01.03.2023), pieejams periodika.lv).
1942. gadā pēc poļu trimdas valdības sūtņa personīgā lūguma S. Svjaņevičs tika atbrīvots, un viņš uzsācis darbu Polijas vēstniecībā Kuibiševā. 1943. gadā devies uz Jeruzalemi, kur izveidojis poļu trimdas valdības finansētu Pētniecības biroju. No 1945. gada dzīvojis Londonā un pasniedzis ekonomiku Londonas, Indonēzijas, ASV un Kanādas augstskolās. Ilgāku laiku strādājis par pasniedzēju Halifaksas universitātē Kanādā. 1965. gadā Londonā iznāca viņa grāmata “Forced Labour and Economic Development” (“Darba nometnes un ekonomikas attīstība”). Pēc 18 gadu atšķirtības S. Svjaņevičs atkal saticis sievu, kurai 1956. gadā izdevies aizbraukt no Polijas.
S. Svjaņevičs kā liecinieks piedalījies daudzās ar Katiņas notikumiem saistītajās starptautiskajās izmeklēšanās un ieguvis ļoti daudzus nelabvēļus. 1976. gadā Parīzē iznākusi viņa grāmata “W cieniu Katynia” (“Katiņas ēnā”), kurā dalījies atmiņās par piedzīvoto padomju gūstā un spaidu darbu nometnē, stāstījis par Katiņas notikumiem. Neilgi pirms grāmatas iznākšanas Londonā nezināms ļaundaris uzbrucis viņam un smagi piekāvis.
Pēdējos dzīves gadus S. Svjaņevičs pavadījis poļu veterānu namā Londonā. Poliju pēckara periodā viņš apmeklējis tikai vienu reizi – 1990. gadā, kad viņam arī tika pasniegts apbalvojums par piedalīšanos 1918.–1920. gada poļu-padomju karā.
1996. gadā Varšavā iznācis S. Svjaņeviča autobiogrāfisks darbs “Dzieciństwo i młodość” (“Bērnība un jaunība”), kur apkopotas atmiņas par dzīves posmu līdz 1919. gadam.
Miris 1997. gada 22. maijā Londonā 97 gadu vecumā, apglabāts Halifaksā (Kanāda).
Saistība ar Daugavpili:
Dzimis Daugavpilī.
Izmantotie avoti:
- Izdzīvojušie: Staņislavs Svjaņevičs. Polijas Nacionālās atmiņas institūta tīmekļa vietne “Katiņa 1940” (Ocaleni: Stanisław Swianiewicz. Instytut Pamięci Narodowej, “Katyń 1940“) (skatīts 29.10.2024).
- Katiņas slaktiņš: Staļins grib salauzt poļus. Ilustrētā Pasaules Vēsture, Nr. 3 (01.03.2023), 14.–21. lpp. E-raksts pieejams LNB Digitālajā bibliotēkā periodika.lv (skatīts 28.10.2024).
- Staņislavs Svjanevičs (Stanisław Swianiewicz) (red. H. Soms). latgalesdati.du.lv (skatīts 29.10.2024).
- Stanisław Swianiewicz. Biografia. // https://kulturaparyska.com/ (skatīts 29.10.2024).
- Салагубова Наталия. Родился в Двинске и выжил в Катыни : [о польск. ученом, писателе Станиславе Свяневиче] / Наталия Салагубова // Наша газета. – ISSN 1407-7752. – N 43 (5 нояб. 2009), с. 18.
- Attēls: Instytut Pamięci Narodowej, “Katyń 1940“.
Elektroniskie resursi: