Autors raksta: “Stāsts, kad tas ir uzrakstīts, kļūst savā negrozāmībā liktenīgs, jo tam jāpiepildās tieši tā, kā paredzēts. Tomēr ikkatrs lasītājs stāstu saprot citādi, pats savā vienīgajā iespējamajā veidā un lasīdams augšāmceļ tekstu, padarot to dzīvu – tikpat dzīvu kā zilsniedzīte uz grāmatas vāka. Ik pavasari tās īpaši krāšņi zied Lielajos kapos Rīgā, kur apglabāts Fricis Brīvzemnieks.” Brīvzemnieks romānā top dzīvs, tāpat kā dzīvas bija tautasdziesmas, kuras 19. gadsimta beigās viņš vāca. Taču romāns nav par tautasdziesmu pierakstīšanu. Līdzīgi kā Umberto Eko “Prāgas kapsēta”, romāns savij kosmopolītisku laikmeta garu ar spiegu stāstiem un varoņa personības tapšanu.