Ievērībai - atsevišķās portāla sadaļās turpinās darbi pakāpeniskai versiju nomaiņai.
Režisors, dramaturgs, teātra vēsturnieks un teorētiķis
1892 – 1958
Sergejs Radlovs piedzima 1892. gada 23. augustā (4. septembrī) Pēterburgā krievu filozofa Ernesta Radlova ģimenē. 1916. gadā absolvēja Pēterburgas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti. Jau studiju gados viņš sāka interesēties par antīko teātri. Laikā no 1913. līdz 1920. gadam S. Radlovs sadarbojās ar izcilo krievu teātra režisoru un skatuves mākslas reformatoru V. Meierholdu. Tas uz visu atlikušo dzīvi noteica Sergeja Radlova aizraušanos ar novatorismu un jaunu teātra mākslas formu meklējumiem. Kopā viņi 1918. gadā organizēja Skatuves iestudējumu meistarkursus (Кумасцеп), kuros Radlovs strādāja par pasniedzēju un iestudēja paša iztulkoto Plauta komēdiju „Dvīņi”, maksimāli tuvu rekonstruējot antīkā teātra spēles tehniku, kostīmus un scenogrāfiju.
20. gadsimta 20. – 30. gados Sergejs Radlovs veidoja iestudējumus Ļeņingradas Akadēmiskajā operas un baleta teātrī un Akadēmiskajā drāmas teātrī, kā arī kādu laiku strādāja abos teātros par māksliniecisko vadītāju. Vienlaicīgi 1929. gadā viņš izveidoja un vadīja Radlova Jauno teātri (1929 – 1935), kas vēlāk pārtapa Radlova teātra studijā (1935 – 1939), un 1939. gadā – Ļeņingradas padomes teātrī. S. Radlovs veidoja vairākus iestudējumus arī Maskavas Valsts ebreju teātrī. Viņš iestudēja galvenokārt klasiķu darbus, īpaši veiksmīgi bija Šekspīra lugu uzvedumi: „Otello”(1932, 1935), „Romeo un Džuljeta” (1934, 1939) un „Hamlets”(1938). S. Radlovs nenogurstoši darbojās dažādos teātra žanros – iestudēja drāmas, komēdijas, operas un operetes. 20. gados viņa vadībā Ļeņingradā tapa vērienīgi masu inscenējumi pilsētvidē, kur piedalījās līdz pat 4000 dalībnieku („Блокада России”(1920), „К мировой коммуне”(1920)) u. c.
1922.gadā režisors izveidoja S.Radlova Teātra izpētes darbnīcu, kur eksperimentēja ar skatuves telpu, kustībām, mizanscēnu uzbūves principiem un teksta improvizācijām. Režisors turpināja darbu Skatuves mākslas institūtā, kur izveidoja režijas nodaļu un vadīja aktiermākslas meistarklasi. Sergejs Radlovs šajā periodā regulāri publicē savus teorētiskos darbus par jauniem aktiermākslas principiem.
Viņa daudzpusīgā radošā darbība tika augsti novērtēta: Sergejs Radlovs tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni (1939), viņam piešķīra KPFSR Nopelniem bagātā aktiera (1939) un KPFSR Nopelniem bagātā mākslas darbinieka (1940) goda nosaukumus.
Otrā pasaules kara laikā Sergejs Radlovs ar savu bada novārdzināto Ļeņingradas teātra trupu tika evakuēts uz Pjatigorsku, kur nonāca vācu gūstā. Trupa tika pārsūtīta uz Vāciju un okupēto Franciju, kur spēlēja vācu darba dienestā nosūtītajiem tautiešiem. Pēc atgriešanās Krievijā 1945. gadā S. Radlovs un viņa sieva, dzejniece un tulkotāja Anna Radlova, tika apsūdzēti dzimtenes nodevībā un ieslodzīti Ribinskas koncentrācijas nometnē. Radlova sieva aizgāja bojā nometnē 1949. gadā. Pašu režisoru reabilitēja tikai 1957. gadā.
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1953. gadā Sergejs Radlovs nevarēja atrast darbu nevienā Krievijas teātrī un devās uz Latviju, kur vienīgā režisora vietas vakance atradās Daugavpils teātrī. Savu darbību Daugavpils teātrī režisors iesāka ar Jaroslava Galana lugas „Mīla rītausmā” uzvedumu 1953. gadā. Taču S. Radlova nozīmīgākais devums bija „Hamleta” iestudējums ar V. Jakovļevu titullomā (1954), kas tika izrādīts ar nosaukumu „Dāņu princis Hamlets”. Šis iestudējums kļuva par notikumu ne tikai Daugavpils, bet visas Latvijas mērogā. S. Radlovs Daugavpilī iestudēja arī jautru komēdiju „Kur ir tā iela, kur ir tas nams?” un pasaku „Bēdas bīsies – laimi neredzēsi”. Kaut gan izcilais režisors Daugavpilī nostrādāja tikai vienu sezonu, pēc aculiecinieku stāstījuma S. Radlova impulsi Daugavpils teātrī bijuši jūtami vēl labu laiku pēc viņa aiziešanas.
1954. gada rudenī režisoru uzaicināja darbā Rīgas Krievu drāmas teātris. Rīgas teātros viņš turpināja savus Šekspīra lugu iestudējumus: „Karalis Līrs”(1954), „Makbets”(1957), kā arī Rīgas Jaunatnes teātrī – „Romeo un Džuļjeta” (1955). Sergeja Radlova režijā tapa arī H. Ibsena „Spoku”, Šoloma Aleihema „Piena vedējs Tevje” un vairāku padomju autoru lugu iestudējumi. Krievu drāmas teātrī viņš nostrādāja līdz pat sava mūža noslēgumam.
Sergejs Radlovs miris Rīgā 1958. gada 27. oktobrī, apglabāts Raiņa kapos.
Saistība ar Daugavpili:
Daugavpils teātra režisors (1953 – 1954).
Izmantotie avoti:
- Latviešu teātris no pirmsākumiem līdz mūsdienām : pētījums / Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts ; zin. red. Lilija Dzene ; red. Ligita Bībere. – Rīga : Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2010. – 355.-357. lpp. : il., ģīm.- ISBN 9789934803284.
- krugosvet.ru
Elektroniskie resursi: