2010

Meklēšana

Uz augšu

Marģeris Zariņš

Komponists, rakstnieks

Dzīves gadi
1910 - 1993

Biogrāfija
Marģeris Zariņš ir viena no savdabīgākajām Latvijas radošajām personībām – divu mūzu kalps, jo par savējo viņu uzskata gan mūziķi gan arī literāti. Kā mūzikā, tā prozā M. Zariņš aizvien spēj aizraut ar neizsīkstošu optimismu, bagātu fantāziju, dažādu stilu perfektu pārvaldīšanu un stilizācijas meistarību, bet pāri visam – dzirkstošu humorista talantu visdažādākajās niansēs no vieglas ironijas līdz pat groteskai un parodijai. Spēle – tas laikam ir trāpīgākais vārds, lai raksturotu M. Zariņa personību un jaunradi. Šķiet, šim impozantajam kungam ar tik raksturīgo matu celiņu un neiztrūkstošo tauriņu spēle bija dzīves filozofija. Viņa mūzikā, un līdzīgi arī prozā, tā ir spēle, sava veida eksperimentēšana ar stiliem, žanriem, laikmetiem, nacionālo kolorītu, to savdabīgu pretstatījumu vai polistilistisku apvienojumu, jauniem, neparastiem žanriskiem meklējumiem. Varbūt šī spēles, apzinātas distancēšanās pozīcija viņam palīdzēja arī padomju varas apstākļos, ja vajag, maksājot nodevas valdošajam režīmam, vienmēr atrast arī sev un klausītājam interesantu muzikālu risinājumu. Savu pilnīgāko izpausmi M. Zariņa talants rod muzikāli skatuviskajos darbos, jo sava veida teatrālisms – iztēles spilgtums, tēlu reljefums, fantāzijas artistiskums, vitalitāte un dinamiskums ir viņa daiļrades raksturīgas iezīmes it visur. 
 Marģeris Zariņš dzimis 1910. gada 24. maijā Jaunpiebalgā. Viņa tēvs – skolotājs, kordiriģents, ērģelnieks un ērģeļu būvētājs Oto Zariņš mācījies Valmieras skolotāju seminārā, kur tolaik vēl bija dzīvas Jāņa Cimzes muzikālās tradīcijas. Arī komponista māte saistīta ar mūziku – jaunībā mācījusies dziedāšanu pie Pāvula Jurjāna, vairākus gadus dziedājusi operas korī, bieži uzstājusies lauku koncertos. Ģimenē skanējis daudz mūzikas, kas jau ļoti agri rosinājusi bērnu interesi. Lielāko daļu bērnības M. Zariņš pavadījis Cēsu tuvumā – Āraišos, uz kurieni ģimene drīz pārcēlusies. Viens no šo gadu paliekošiem iespaidiem bijusi biežā saskare ar Alfrēdu Kalniņu – tēva draugu, kurš vairākas vasaras pavadījis Āraišos, un iespēja klausīties viņa ērģeļu improvizācijas vietējā baznīcā. Komponista pirmos soļus mūzikā ievadījis tēvs un vasarās arī Āraišos dzīvojošās konservatorijas studentes. Jau divpadsmit gadu vecumā M. Zariņš kopā ar divus gadus jaunāko brāli Oļģertu uzstājies kā ērģelnieks. Domājot par dēla muzikālo izglītību, vecāki viņu atveduši uz Rīgu, kur 1923. gadā zēns uzsācis mācības Latvijas Konservatorijas klavieru klasē. Tomēr materiālo grūtību dēļ tās nākas pārtraukt. Lai iegūtu profesiju un iespēju pašam pelnīt, M. Zariņš iestājies Jelgavas skolotāju institūtā un paralēli – Jelgavas Tautas konservatorijā, bet nopietnas mūzikas studijas Latvijas Konservatorijā (nu jau trijās specialitātēs) atjaunojis 1928. gadā pēc institūta beigšanas. Viņš mācījies Arvīda Dauguļa klavieru, Paula Jozuusa ērģeļu un Jāzepa Vītola kompozīcijas klasēs, bet vakaros strādājis par skolotāju Rīgas 1. vakarskolā. Taču pēc trīs gadu tik intensīvas slodzes nopietnu veselības problēmu dēļ M. Zariņš bijis spiests studijas atkal pārtraukt un turpmāk zināšanas apguvis patstāvīgi. 
Tāpat kā liela daļa latviešu komponistu, arī M. Zariņš savu daiļradi uzsācis ar kora mūziku – 1930. gadā Dziesmu svētku komisija godalgojusi viņa dziesmu "Līksme" ar paša tekstu. Kora dziesmām drīz sekojis pirmais mēģinājums kantātes žanrā – "Tālavas taurētājs" ar Rūdolfa Blaumaņa tekstu (1932) korim un orķestrim. 1936. gadā komponēts divdaļīgais klavierkoncerts, kura notis diemžēl gājušas bojā ugunsgrēkā, bet saglabājusies atzinīga Jāņa Zālīša recenzija pēc pirmatskaņojuma 1937. gadā. 
Jau ceļa sākumā iezīmējas M. Zariņa daiļrades raksturīgākie vaibsti – gleznaina iztēle, rotaļīgums, humors, tēlu konkrētība, raksturojumu spilgtums. Tas drīz izraisa interesi par skatuvi, un 1938. gadā top pirmais mēģinājums muzikālās komēdijas žanrā – dziesmuspēle "Kungs un spēlmanītis". Nozīmīga mākslinieka attīstībā ir desmit gadu (1940–1950) ilgā sadarbība ar Dailes teātri, pildot muzikālās daļas vadītāja pienākumus. Sacerot mūziku dramatiskā teātra izrādēm, veidojas un slīpējas M. Zariņa komponista individualitātei raksturīgākais – asprātība, raksturojuma trāpīgums, precīza stila un izteiksmes līdzekļu izvēle. Nozīmīgāko šī perioda kompozīciju vidū jāmin 1944. gadā sacerētais astoņu klavieru prelūdiju cikls "Grieķu vāzes", ko labāk pazīstam otrajā – 1960. gada redakcijā klavierēm ar orķestri. Taču visvairāk daiļrades sākuma periodā komponista interesi saista folklora un tās izmantošanas iespējas – rodas virkne tautas dziesmu apdaru korim, solobalsij, klavierēm, kā arī ar folkloras tekstiem komponētas oriģināldziesmas tautiskā stilā. Piecdesmito gadu sākums iezīmīgs ar meklējumiem izvērsto vokāli simfonisko žanru novadā – 1950. gadā M. Zariņš sacer pirmo latviešu oratoriju "Valmieras varoņi", kam pēc gada seko "Cīņa ar velna purvu". Tēmas izvēlē komponists te maksā meslus valdošajai ideoloģijai, arī muzikālā ziņā šie darbi nepieder pie viņa daiļrades virsotnēm, taču nozīmīgs ir fakts, ka M. Zariņa spalvai pieder pirmais latviešu oratorijas paraugs. 
Ilgu laiku komponista interešu centrā ir gandrīz tikai vokālā mūzika. Kā lielisks vokālās kamermūzikas paraugs minams dziesmu cikls ar J. Raiņa dzeju "Sudrabota gaisma" (1952). Darbs pie dažādiem ar tekstu saistītas mūzikas žanriem ir kā sava veida sagatavošanās, un 1955. gada 20. jūnijā Latvijas Nacionālajā operā tiek iestudēta viņa pirmā opera "Uz jauno krastu" pēc Viļa Lāča romāna motīviem. Te komponists it kā iemēģina roku, vēl turoties pie klasiskajām operas tradīcijām ar vadmotīvu sistēmu, ārijām, ansambļiem, koriem. Tieši sev raksturīgos teātra estētikas principus viņš atrod vēlāk. Pēc diviem gadiem uz Rīgas operas skatuves parādās jauns M. Zariņa darbs – komiskā opera "Zaļās dzirnavas", kurā komponists jau daudz konsekventāk realizē savus dramaturģijas principus. Opera izceļas ar dinamisku sižeta attīstību, kur viss pakārtojas teātra specifikai. Tēlu raksturojumos jo spoži izpaužas M. Zariņa humorista talants. Pēc "Zaļajām dzirnavām" komponists vairāk pievēršas citiem, ar skatuvi nesaistītiem žanriem, bet teatrālisms kā muzikālās domāšanas raksturīga iezīme jaušams arī tajos. 
Laiku no 1960. līdz 1970. gadam M. Zariņa jaunradē nosacīti var dēvēt par neoklasicisma periodu. Tas bagāts interesantiem muzikāliem meklējumiem baroka un renesanses laikmeta stilizācijā. Komponists spēlējas ar baroka mūzikai raksturīgiem žanriem un muzikālās izteiksmes līdzekļiem. Bet ne tikai – M. Zariņš iet tālāk, konfrontējot sen pagājušus laikus ar šodienu, un nonāk pie polistilistikas. Kā sava laikmeta zīmi līdzās senās mūzikas stilizācijai viņš bieži izmanto estrādes vai džeza harmoniju un ritmu. Rodas tādi spoži M. Zariņa meistarības paraugi kā "Partita baroka stilā" (1963) un "Concerto grosso klavierēm, čembalo un kamerorķestrim" (1968). Triptihā "Carmina antica" (1963) pausta cieņa klasiskajai grieķu-latīņu kultūrai. Savukārt vokālo miniatūru cikls "Četras japāņu miniatūras" (1963) ir izsmalcināts M. Zariņa kamermūzikas paraugs, kur parādās cits laikmets un citi nacionālie vaibsti. Sešdesmitajos gados M. Zariņš no jauna atgriežas pie muzikālā teātra – pēc Žaņa Grīvas stāsta "Zilās mošejas ēnā" 1964. gadā komponēta opera "Beggar’s story" – senās nabagu operas mūsdienu variants. Tā veidota no īsām, raksturīgām ainiņām un dialogiem, dramaturģijā atgādinot kino kadru straujo maiņu. Tēlu raksturojumā plaši izmantotas operetiskas un džeziskas intonācijas un ritmi. 1965. gads iezīmējas ar jauniem žanru sintēzes meklējumiem. Top monumentāls sacerējums – oratorija "Mahagoni", kur vokāli simfoniskais žanrs tuvojas operai. Āfrikāņu kolorītu raksturo ļoti izvērsta sitaminstrumentu grupa un ritma dinamika. Šajā gadā dzimst arī komponista oriģinālākais opuss – "Svētā Maurīcija brīnumdarbi". Tas ir jauna, sintētiska žanra skaņdarbs – baletopera ar paša komponista veidotu komēdijas sižetu no 16. gadsimta Rīgas dzīves. Muzikālo stilizāciju loks te aptver gan senlaicīgus dziedājumus un sadzīves žanrus, gan pavisam mūsdienīgas ierosmes – ieskanas kankana ritms, operetiskas intonācijas, estrādes un džeza motīvi. "Svētā Maurīcija brīnumdarbi" savu pirmuzvedumu sagaidīja tikai pēc desmit gadiem – 1974. gadā, jo šī darba iestudējums neapšaubāmi prasa ļoti lielu izpildītāju aktierisko meistarību. 
Sešdesmito gadu otrā puse kļūst par krasa pagrieziena punktu – komponists, kura interese līdz šim bija saistīta galvenokārt ar vokālo mūziku un muzikālo teātri, pievēršas instrumentālās mūzikas žanriem. Atgriežoties pie pirmajiem, bērnībā gūtajiem muzikālajiem iespaidiem, M. Zariņš pievēršas ērģelēm – īsā laikā rodas četri ērģeļkoncerti. Komponists it kā ieved ērģeles neierastā instrumentu sabiedrībā. Baroka stilizācijā kā mūsdienīgs akcents tām līdzās skan elektroģitāra, džeza sitaminstrumentu grupa. Ērģelnieku iemīļota ir svīta "Kurzemes baroks" – skaists piemērs tam, cik virtuozi M. Zariņš prot apieties ar dažādiem stiliem un laikmetu elementiem.
Sešdesmito gadu beigās komponistam, šķiet, kļūst par šauru tikai ar muzikālo izteiksmi vien, un viņš aktīvi pievēršas literatūrai, radot virkni oriģinālu, asprātīgu stāstu, noveļu, romānu. M. Zariņa prozu raksturo nosliece uz paradoksālām situācijām, to ironisku risinājumu, krāsainu, nereti savdabīgi stilizētu valodu – iezīmes, ko atpazīstam arī viņa muzikālajā daiļradē. Kritiķi viņu dēvē par latviešu postmodernisma tēvu literatūrā. 
Nodzīvojis garu un bagātu mūžu, ilgus gadus darbojies kā komponistu savienības priekšsēdētājs, atstājis daudzveidīgu mantojumu gan muzikālajā, gan literārajā jaunradē, Marģeris Zariņš aiziet no dzīves 1993. gada 27. februārī 83 gadu vecumā. M. Zariņa daiļrade arī šodien valdzina ar vitalitāti, spilgtu tēlainību, pat teatrālu dekoratīvismu un nekad neizsīkstošu saulainu optimismu. Viņa – mākslinieka paletē bija viss, izņemot melno krāsu.

Saistība ar Latgales Dziesmu svētkiem
Tautas mūzikas apdare izpildīta 2010.g. Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī.

Izmantotie avoti
www.lmic.lv

Citi resursi
Literatūras saraksts par Marģera Zariņa darbību LCB e-katalogā
Marģera Zariņa darbu saraksts LCB e-katalogā