1940. gads Daugavpils Stropu estrādē

Izvēlne

Meklēšana

Uz augšu

Dziesmotā Latgale

Dziesma, dziesmiņa! Tāda tu esi, - klusiņām pie sevis dūkta, maiga kā bitīšu sanēšana, skaļā balsī izgavilēta līdz ar cīruli augstu pavasara debesīs. Kā cīrulis debesīs. Mūsu dziesmai ir pavasara pūpola siltums, lazdu spurdzītes vieglums un rudens arumu smagā un briedīgā dvaša. Vienā dziesmā savijies līgavas miršu vainags un skujiņu vainadziņš Dvēseļu dienā, mūžības garā virtene, kurai nav un nekad nebūs gala.
Viena cilvēka dziesmai ir tikai viena mūža garums. Dziesmu svētkos šis mūžs tiek pareizināts tūkstošiem reižu. Dziedot kopkorim, debesis saslēdzas ar zemi, lai kļūtu par vienu elpu, par vienu sirdspukstu. Dziedātājiem izgaist nogurums, aizmirstas kurpē iebirušais smilšu graudiņš, sviedrainais krekls. Kā liels briestošo rudzu tīrums ir dziesmusvētku koris. Dziesma pār to iet viegli, kā latviešu Dieviņš, pelēkā mētelītī, ne zieda, ne vārpiņas neaiztikdams. Pirmajos Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos Rīgā, 1873.gadā, vēl nebija dziedātāju balsu no Latgales. Toreizējās Vitebskas guberņas latviešiem biedrošanās un koru dibināšanas brīvība tika liegta. Tikai trešajos svētkos, 1888.gadā, dalībnieku sarakstā parādās koris no Krustpils. Vēl pēc diviem gadu desmitiem, piektajos dziedāšanas svētkos, pievienojas dziedātāji no Rēzeknes un Daugavpils. 1926.gadā, jau neatkarīgajā Latvijas valstī, vēl arvien dziesmu svētku kartē Latgale iezīmējas kā balts plankums, tikai ar septiņiem koru kolektīviem. Laikam jau tāpēc tik nozīmīgi tautai bija šie pirmie lielie Latgales dziesmu svētki Daugavpils jaunajā Stropu estrādē, kurā savas balsis apvienoja vairāk nekā astoņi tūkstoši dziedātāju no visas Latgales, tanī skaitā arī no Abrenes. Viņu sanestā dziesmu medus pietiek visiem piecdesmit nebrīves gadiem, jo arī tad dziesma nebeidza skanēt, starp svešo, uzspiesto, spītīgi saglabājot arī savējo, latvisko stīgu. 1990.gadā, Daugavpilī, tajā pašā Stropu estrādē, vienā kopkorī atkal apvienojās tautas sāpes un ilgas. “Aiz azara bolti bārzi, sudobreņa lapeņom...” - diriģentes Terēzijas Brokas rokas pacēlās kā divi sudraboti spārni, lai atkal paceltu dziesmu gaisā kā cīruli debesīs.
Dziesmu svētki – tā ir mūsu tautas garīgā dominante arī jaunajā gadu tūkstotī. To parādīja 2010.gadā notikušie krāšņie Latgales dziesmu svētki, kas iezīmēja jaunu lappusi dziesmu svētku vēsturē. Daugavpils Stropu estrādē atkal uzvijās dziesma, tā vēlreiz apliecinot, ka arī globalizācijas laikmetā ir vieta tautas dvēseles lūgsnai pēc mūžības.

Anna Rancāne