Interjers

Visintere­santākā dievnama interjera sastāvdaļa ir ikonostass. Borisa-Gļeba katedrāles ikonostass  ir valsts nozīmes mākslas piemineklis.


Ikonostass. ©LCB

Lai arī ikonostasam ir tikai viena ikonu rinda, tas nebūt nerada pieticīga baznīcas interjera priekšmeta iespai­du. Valdnieka vārti, kas parasti izvietoti ikonostasa centrā, šeit ir pat trīs - centrā un sānu daļās, tādējādi veidojot to trīsdaļīgu.

Ikonostasa centrālajā daļā, augšā virs “Svētā vakarēdiena” gleznojuma, paceļas trīs stilizē­ti tornīši ar apzeltītiem sīpolveida kupoliem, ko vainago krusti.


Trīs tornīši. ©LCB

Ikonostasa karkass darināts no pulēta ozolkoka, ar bagātīgiem kokgriezumiem, kas vietām pa­pildināti ar zeltījumu.


Kokgriezumi. ©LCB


  Dievnama labais sānjoms. ©LCB


  Dievnama kreisais sānjoms. ©LCB

Tiek uzskatīts, ka šīs ikonas ir Viktora Vasņecova gleznoto ikonu (atrodas Sv. Vladimira katedrālē Kijevā) kopijas. Ikonostass iekļauts Valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā (Nr. 3232), tāpat kā baznīcas 19 ikonas, kas tapušas 19. gad­simta 20. gados. Dievnamā atrodas liels skaits ikonu, kuras tapušas laik­a posmā no 19. gadsimta sākuma līdz 20. gad­simta sākumam; to vidū ir ikonas, kuru au­tori ir I. Udalovs (1908) un Tatjana Kosinska (1929-1932). Daļa 19. gadsimta 20. gados tapušo ikonu sākotnēji ir atradušās Daugav­pils Sv. Aleksandra Ņevska baznīcā.


Sv. Nikolaja ikona. ©LCB


Tihvinas Dievmātes ikona. ©LCB


Borisa-Gļeba katedrāles ikonas. ©LCB

Pirmais reģistrētais brīnums, kas saistīts ar Borisa un Gļeba katedrāles ikonām, attiecināms uz 1933. gadu, kad no bijušās ģimnāzijas skolotājas E. Buržinskas dzīvokļa uz baznīcu svinīgi tika pārnesta atjaunojusies ikona. No tā laika līdzīgi Dieva svētīti brīnumi notikuši vairākkārt.  Baznīcā fiksēti gan ikonu atjaunošanās, gan mirru izdalīšanas gadījumi. Lielākā daļa no tiem notikuši XX gadsimta beigās un XXI gadsimta sākumā.

Sv. Borisa un Gļeba katedrāle daudzveidīgo dekoratīvo elementu izmantojuma ziņā atzīstama par krāšņāko šā reģiona pareizticī­go baznīcu. Tās ēka pamatoti tiek uzskatīta par vienu no plašākajiem, bagātīgāk rotāta­jiem un iekārtotajiem pareizticīgo dievna­miem ne tikai Latgalē, bet arī visā Latvijā.

Avotu saraksts :

1. Kaminska, Rūta. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā / Rūta Kaminska, Anita Bistere. - Rīga : Neputns, 2006. – 46.-49. lpp. : il. - Kopsav. angļu, krievu val. ISBN 9984729907.

Pieejams:http://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/view/index-dev.html#panel:pp|issue:/g_001_0307005118|article:DIVL205|page:47|issueType:B

2. Latvijas Pareizticīgā Baznīca.1988-2008.gads / galv. red. un izdevuma vad. Visaugstisvētītais Aleksandrs, Rīgas un visas Latvijas Metropolīts ; aut. kol. vad., atbild. un mākslinieciskais red. Augstisvētītais Aleksandrs, Daugavpils Bīskaps ; sast. virspriesteris Oļegs Peļevins ; no krievu val. tulk. Anna Āboliņa ; konsult.: viespriesteris Georgijs Tailovs, virspriesteris Nikolajs Tihomirovs, igumens Jānis (Sičevskis), virspriesteris Aleksandrs Nagla, inokiņa Olimpiāda (Kezik), pedagoģijas zinātņu doktore N.Djomina. - Rīga : Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Sinode, 2009. - 296 lpp. : il. ISBN 9789984791852.

3. Rancāne, Anna, 1959-. Divpadsmit Latgales loki kopā ar Annu Rancāni / Anna Rancāne ; redaktore Elga Rusmane. - Rīga : Zvaigzne ABC, 2013. – 135. lpp.