Interjers

Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīca ir spilgts eklektikas stila sakrālās arhitektūras piemineklis, bet nav apšaubāma arī klasicisma stila ietekme uz baznīcas arhitektūru. Dievnama ārējais dekors ir relatīvi vienkāršs: tektoniskā celtnes masa ir izrotāta tikai ar diviem pīlāru pāriem un doriskā stila puskolonnām. Pie baroka stila elementiem var pieskaitīt tikai slaidos torņus. Ar vislielāko savdabīgumu izceļas austrumu fasāde ar masīvu apsīdu, kura nosegta ar Latgalei neraksturīgu kupolu.


Baznīcas apsīda. ©LCB

Dievnama kopējā stilistikā iekļaujas arī interjers un baznīcas iekārta. Trīsjomu bazilikas telpu sadala arkāde, bet ieejas daļā ar iestiklotām arkām nodalīta priekštelpa, virs kuras izbūvēta ērģeļu lukta. Vidusjomu sedz cilindriskas velves, bet sānjomus -  krusta velves.


Dievnama kopskats. ©LCB

Baznīcā ir četri altāri: centrālais un trīs sānu altāri, kuri darināti 1905. – 1906. gadā.

Centrālais ir baroka formās veidotais Jaunavas Marijas Bezvainīgās Ieņemšanas altāris, kurš ir pakavveidīgs un antīkam altārim līdzīgs. Tā malas izvirzītas uz priekšu un izrotātas ar kolonnu pāriem, starp kuriem atrodas alegoriskas figūras. Virs galvenā altāra novietota slavenā spāņu mākslinieka Bartolomē Estebana Muriļjo (1618-1682) gleznas “Bezvainīgā Ieņemšana” kopija, kuras oriģināls atrodas Ermitāžā Sanktpēterburgā. Gleznas kopiju 1906. gadā Pēterburgā darinājis mākslinieks Aleksandrs Sergejs Boravskis.

                  
           Centrālais altāris. ©LCB              B.E. Muriljo "Bezvainīgā ieņemšana". ©LCB

Sānu altāri ir veidoti gotikas stilā un noklāti ar bronzējumu. Tie ir: Jēzus Sirds altāris, kura sižetu ir gleznojis J. Kosiņskis.


Jēzus Sirds altāris. ©LCB

Svētā Staņislava Kostkas / Svētā Kazimira altāris, kur ir novietotas 20. gadsimta pirmās puses anonīmu mākslinieku gleznas. Tajās attēloti svētie Staņislavs un Kazimirs. Altāra gleznas tiek mainītas ik pēc pusgada – 18. septembrī, Sv. Staņislava Kostkas dienā un 4. martā, Sv. Kazimira dienā.


Sv. Staņislava /Sv. Kazimira altāris. ©LCB

 

 

 

 

 

Svētais Kazimirs ( 1458 – 1484 )

Būdams Polijas un Lietuvas karaļa un Ungārijas un Bohēmijas karaļmeitas dēls, pats Kazimirs sev atzina tikai vienu titulu — Debesu Valstības pilsonis. Viņa īso dzīvi raksturo šķīstība, dievbijība un labdarība. Kazimirs nesavtīgi palīdzēja nabagiem un slimniekiem un bija dedzīgs Dievmātes godinātājs. Svētais Kazimirs ir Polijas aizbildnis un šķīstības paraugs jaunatnei. Svētā kapavieta atrodas Viļņā.

 

 


 

 

 

Svētais Staņislavs Kostka ( 1550 – 1568 )

1565. gadā Staņislavs smagi saslimst un saņem brīnumainu dziedināšanu. Viņš redz Dievmāti ar Bērnu, kas tam atgriež veselību ar nosacījumu, ka viņš iestāsies jezuītu ordenī. Staņislavs kļūst par jezuītu. Tomēr neilgi pēc tam viņš saslimst ar malāriju un mirst. 2 gadus pēc nāves tiek atvērts Staņislava Kostkas zārks un atklājas, ka miesu nav skārusi trūdēšana.

 

 

 

Dziļas mistikas un teiksmainības pilns ir Lurdas Dievmātes kapelas altāris, kas veidots kā klinšu ala, kuras iedobumā atrodas izgaismots Dievmātes tēls.

      
Lurdas Dievmātes altāris. ©LCB

Jāatzīmē, ka divus altārus, kanceli un divus biktskrēslus darinājis Daugavpils kokgriezējs Kokins (miris 1934. gadā ). Kā 1940. gadā raksta laikraksts „Daugavas Vēstnesis” : „Darbu Kokins veicis ar lielu amata prasmi un gaumi, kas liecina par mūsu koktēlnieku krietnām spējām”. Par 19. un 20. gadsimta profesionālo koktēlnieku un kokgriezēju prasmi liecina arī divi krucifiksi un divi neobaroka formās veidoti feretroni.

Neogotikas formās darināti arī baznīcēnu soli un biktssoli, tāpat kancele, kuru rotā ažūrs metālkalums. Greznas, smalki izstrādātas metālkaluma margas nožogo ērģeļu luktu.

     
Biktskrēsls. ©LCB                               Kancele. ©LCB  

Interjera dekorējumam izmantotas arī vairākas ģipša statujas, bet kokgriezuma rāmjos ielogotie 14 terakotas ciļņi ar Kristus ciešanu stāstiem 1905. gadā ir atvesti no Poznaņas.

      
Krustaceļš. ©LCB

Baznīca ir iekārtota pakāpeniski, daudzu gadu garumā. Kā raksta mākslas zinātniece Rūta Kaminska: „Viens no būtiskākajiem elementiem interjerā ir monumentāli dekoratīvās glezniecības parādīšanās. Būtu spekulatīvi runāt par 18. gs. tradīciju pārmantotību (nav arī zināms, kādā formā tās parādījās Daugavpils jezuītu baznīcas iekštelpu gleznieciskajā apdarē), tomēr vairāku 20. gadsimta autoru darbs parāda vēlmi neobaroka celtnei piešķirt piesātinātu piepildītību. Pēc priesteru liecības, viens no autoriem bijis 20. gs. 60.-70. gados Daugavpils un apkārtnes baznīcās strādājušais Alberts Tirranens. Par viņu, tāpat kā par citiem meistariem, ziņas ir trūcīgas, kaut gan darba apjoms - iespaidīgs. Baznīcā uz centrālā joma velvēm atveidotas svētās Marijas dzīves epizodes, bet triumfa arka noklāta ar Kristus dzīves sižetu atainojumu.”

Pēc Laucesas prāvesta Eugenija Klavcāna sniegtās informācijas – Alberts Tirranens nācis no Karēlijas, mācījies Ļeņingradā, bijis izsūtījumā. Pēc atgriešanās dzīvojis Daugavpils apkaimē un strādājis par mākslinieku noformētāju. 20. gs. 70. - 80. gados izpildījis daudzus katoļu baznīcu pasūtījumus Daugavpilī un apkārtnē, arī Lietuvā. Miris ap 1990. gadu.

Ērģeles.

1909. gadā baznīcā uzstādīja poļu meistara Ādolfa Homana ērģeļu darbnīcā Varšavā darinātās ērģeles (28 reģistri un 2 manuāļi).

  
Ērģeļu klaviatūra. ©LCB

Šis instruments ietilpst Latvijas vēsturisko ērģeļu kategorijā un ir Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.3196. Šim romantiska skanējuma instrumentam 1984. gadā tika veikts kapitālais remonts, bet ērģeļu pneimatikas nolietojumu un ķirmju radītos postījumus 1996. gadā restaurēja Viesturs Ilsums un Alvis Melbārdis.

Ērģeles ir novietotas baznīcas rietumu galā mūra luktā, spēles galds ir novietots apbūves priekšā, ārpuse ir darināta no lakota priedes koka, iekšpuse – no pulēta riekstkoka finierējuma. Ērģelnieks sēž ar seju pret altāri. Ērģeļu korpusa izmēri ir 3,6m (dziļums) x10m (augstums) x7,5m (platums), bet spēles galda izmēri ir 150 (platums) x 140 (augstums) x 78 dziļums.

Tas ir viens no lielākajiem instrumentiem Latgales reģionā ar romantiskās ērģeļmūzikas atskaņošanai atbilstošu dispozīciju. Būves stils pieskaitāms “fabrikas tipa” instrumentiem. Plašā reģistru izvēle ļauj atskaņot visdažādāko repertuāru. Bagāti iebūvētas ir palīgierīces: pieci kopeļi, viena brīvā kombinācija, gatavās kombinācijas četrām dinamiskām gradācijas pakāpēm, crescendo veltnis. 1986.gadā ierakstu firma „Melodija” laida klajā skaņuplati ar šo ērģeļu ierakstu. Ērģeles speciāli pielāgotas baznīcas akustikai ar spilgti izteikto atbalss efektu.

Virs baznīcas ērģelēm atrodas Svētās Cecīlijas koka skulptūra. Svētā Cecīlija tiek godināta kā baznīcas mūzikas aizbildne.


Svētā Cecīlija. ©LCB

1992. gadā avīzē „Latgales Laiks” Sanktpēterburgas ērģelnieks Aleksandrs Baboškins raksta par to, ka 60 – 70 gadus atpakaļ visos Daugavpils dievnamos regulāri notika koncerti, kur skanēja vissarežģītākās koncertprogrammas, kurās bija ietverti J. S. Baha, S. Franka, M. Rēgera, Š. M. Vidora skaņdarbi, proti, tika aptverts viss tā laikmeta modernās ērģeļu klasikas diapazons.

A. Baboškins stāsta, ka dievnama vērtīgajām ērģelēm ir ļoti paveicies, ka kara laikā tajās nav trāpījusi bumba, ērģeles nav sadegušas, nav sapuvušas, nav aizvestas. Kopš 1948. gada pastāvīgs baznīcas ērģelnieks bija maestro Bernards Termens, kurš 50 gadus ir rūpīgi kopis ērģeles. Pateicoties viņam, šīs ērģeles netika aizvestas no dievnama: valsts komisijai viņš uzrādīja instrumentu vissliktākajā stāvoklī, bet pēc tam salaboja paša radītos „bojājumus”.

Bernards Termens (1925-1996) ir poļu izcelsmes diriģents, Daugavpils mūzikas vidusskolas absolvents, ilggadējs Daugavpils Vissvētākās Jaunavas Marijas Bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcas ērģelnieks, baznīcas mūzikas komponists.


Bernards Termens

Avīzei „Latgales laiks” Daugavpils ērģelniece Renāte Stivriņa stāsta : „Bērnībā, dziedot Daugavpils Svētās Dievmātes korī, apbrīnoju ērģelnieku Bernardu Termenu, kurš parasti spēlēja ar aizvērtām acīm, bet viņa roku pirksti virtuozi pārvietojās pa taustiņiem. Tobrīd man šķita, ka ērģelnieka dvēsele ir pacēlusies debesu augstumos”.

Avotu saraksts :

1. Grauzdiņa, Ilma. Tūkstoš mēlēm ērģeles spēlē jeb Grāmata par Latvijas ērģeļu būvētājiem,spēlētājiem, instrumentiem un mūziku / Ilma Grauzdiņa. - Rīga: Liesma, 1987. - 80.–81. lpp.

2. Kaminska, Rūta. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā  /  Rūta Kaminska, Anita Bistere. - Rīga : Neputns, 2006. - 295 lpp. : il. - Kopsav. angļu, krievu val.

Pieejams:gramatas.lndb.lv

3. Pilsēta. Laikmets. Vide : [rakstu krāj.] / sast. un iev. sarakst. Rūta Kaminska ; lit. red. Māra Ņikitina ; redkol.: Elita Grosmane ... [u.c.] ; tulk.: Stella Pelše, Kristiāna Ābele. - Rīga : Neputns, 2007. - 89. – 90. lpp.

                                                                                                                                                                                 ***

4. Baboškins, Aleksandrs. Baznīca un ērģeles Daugavpilī / Aleksandrs Baboškins // Latgales Laiks. - (1992, 1.aug.).

5. Jonāne, Egita Terēze. Ļaus runāt instrumentu karalim - ērģelēm / Egita Terēze Jonāne // Latgales Laiks. - (2010, 16.jūl.).

6. Reiters, Ādolfs. Baroka celtnes Daugavpilī / Ādolfs Reiters // Daugavas Vēstnesis. – (1940, 20.janv.).

***

7. Informācija par baznīcu
wikipedia.org